Mana meita sāka baidīties no tumsas. Meitas nolikšana gulēt kļuva par daudz ilgāku un sarežģītāku procesu. Mūsu meita centās pēc iespējas ilgāk palikt nomodā un centās runāt ar mani par dažādām tēmām.
Naktīs viņa sāka bieži mosties un raudāt, līdz es atnācu un aiznesu viņu uz savu gultu. Sākumā gaismas atstāšana uz nakti atrisināja mūsu problēmu, tā palika ieslēgta visu nakti, bet šī iemesla dēļ mūsu dēls sāka sliktāk gulēt (viņi ar māsu guļ vienā istabā), tāpēc man bija jāpārtrauc nakts gaismas metode un jāizmēģina citas idejas! Manā bērnībā man vienmēr palīdzēja terapeitiskās pasakas!
LASI VĒL: 90% vecāku pieļauj briesmīgu kļūdu, sēdinot bērnu automašīnas sēdeklī
Izdomāju, ka jāmēģina arī ar savu meitu. Un lūk, ko es izdomāju. Es viņai pirms gulētiešanas sāku teikt: “Ir tāds drosmīgs, laipns cilvēciņš, kurš naktīs neguļ un sargā mazus bērnus.
Viņš parādās zem tavas gultas un ar savu aso redzi skatās uz tevi un pārbauda vai tavā istabā viss ir kārtībā, un, ja viņš redz kaut ko nepareizu, tad viņam būs pietiekami daudz spēka, lai tevi pasargātu no nepatikšanām.
Un, ja tu pēkšņi pamodīsies naktī, tad zini, ka viņš guļ zem tavas gultas un neļaus nevienam sliktam cilvēkam nākt pie tevis istabā, bet kad pienāks rīts, viņš pazudīs, jo viņš visu nakti nebūs gulējis, jo viņš strādāja, sargājot tevi.” Sakritība vai nē, bet visu nakti meita gulēja bez pamošanās un nākamajā vakarā, kad visa ģimene sēdēja pie galda, katrs nodarbojās ar savām lietām.
Meita krāsoja, es mācīju dēlam zīmēt ar otu, vīrs strādāja pie datora un ēda sēkliņas un te pēkšņi mazā meita paziņo tik priecīgā tonī: – Tēt, man naktī zem gultas bija onkulis! Vīrs sastinga ar atvērtu muti un sēkliņām rokās.
Es jutos tik jocīgi, ka smējos līdz asarām. Arī bērni sāka smieties, kaut arī nesaprata, kāpēc, bet vīrs atslābinājās un saprata, ka meita kaut ko sajaukusi. Vēlāk es vīram pastāstīju, kādu stāstu es esmu izdomājusi savai meitai, lai viņai nebūtu bail naktī gulēt savā istabā.
Tagad abi smejamies kopā.